MANS CEĻŠ UZ JOGU

English    Русский

havai-aloha-181

Man vienmēr joga likusies kā kaut kas īpašs jau kopš agras bērnības. Kaut kas vienlaicīgi veselīgs un mistisks. Neskatoties uz to, ka augu padomju laikos, kad bija košļeņu un informācijas deficīts, es pamanījos ievērot, kādu mazu grāmatiņu par akupunktūru mājas grāmatu plauktā. Tad arī mani vecāki man pastāstīja par tādiem cilvēkiem, kuri spējīgi sasieties mezglā. Starpcitu, joga bija izplatīta nodarbe Latvijas brīvvalsts laikā. Pēc okupācijas joga, saprotams, bija aizliegta un vairums jogas skolotāju un praktizētāju bija spiesti “noiet pagrīdē”. Bet es atceros, ka šķirstot mazo brošūrvaidīgo grāmatiņu es domāju pie sevis, cik tas ir interesanti, ka iedarbojoties uz mazu punktiņu (marma punktu) var sasniegt tik pārsteidzošus rezultātus un ietekmēt visu ķermeni. Tad es pavisam nenojautu, ka pēc nieka 10 gadiem es satikšu savu Skolotāju un mācīšos par marmām un daudz ko citu. Zināšanas par marmas punktiem ir arī kalari (kalaripayattu) pamatā – sens kaujas mākslas veids, kuru es praktizēju jau gandrīz 10 gadus.

Tas ir pārsteidzoši kā smalkās apziņas vibrācijas piesaista attiecīgu informāciju, grāmatas, cilvēkus un zināšanas mūsu dzīvēs. Kad atskatos uz savu jogas ceļa sākumu, kas mani atveda līdz manai pirmajai jogas iesācēju nodarbībai, tad redzu šīs it kā nejaušās, bet pārsteidzošās sakritības.

1999.gadā es jau kārtējo reizi sēdēju ģimenes ārsta kabinetā, sūdzoties par savu mastopātiju (mazāki un lielāki labdabīgi “bumbulīši” krūtīs), kuras ārstēšana nedeva nekādus rezultātus. Turklāt man bija sākusies neliela veģetatīvā distonija, kas izpaudās, kā slikta dūša un trauksmes sajūta sabiedriskajā transportā. Es biju 21 gadus jauna sieviete, jau precējusies ar Ati un tomēr milzīgā apjukumā par savu nākotni, jo es tad domāju, ka tas nav gluži normāli, ka jau tik agrā vecumā es lietoju stiprus nomierinošus līdzekļus, kas man liek visu dienu justies kā dārzenim. Kad trauksmes sajūta jau atkal ņēma virsroku, es atceros pie sevis domājam, ka es acīmredzot kaut ko daru nepareizi, ja reiz esmu sevi novedusi tik tālu, ka man izraksta zāles, kas beidzas ar galotni “-pam”. Es vairs nevēlējos tā dzīvot tālāk, tāpēc es pie sevis nodomāju (un šo es ļoti skaidri atceros kā pagrieziena punktu savā dzīvē), ka vēlos IZMAINĪT savu dzīvi pašos pamatos. Bija skaidrs, ka to nevar izdarīt ne ārsta kabinetā, ne aptiekā.

Starpcitu, ģimenes ārsts toreiz ietica man vienkārši izgriezt krūtis un aizvietot ar implantiem, jo man, redz’, tāpat esot tendence uz bumbuļiem krūtīs. Profilaksei, tā teikt. “Bet kā tad ar krūtsbarošau?” es pārsteigumā izsaucu, jo man toreiz 21-gadīgai jaunai sievietei bija lieli ģimenes plāni. Ārste sāka rādīt man brošūras un stāstīt par jaunizgudroto “superīgo” mākslīgā piena maisījumu. Lieki teikt, ka es biju manāmā šokā un vairs nekad neesmu atgriezusies pie šīs dakteres. Un, ja godīgi, tad ar to beidzās mana ārtēšanās ar t.s. tradicionālo medicīnu.

Es nesāku apzināti meklēt citas alternatīvas ārstēšanās metodes. Es vnk dzīvoju tālāk. Tā pagāja gads un kādu dienu mans jaunākais brālis pastāstīja, ka dzirdējis par “jauniņo” uzņemšanu jogas nodarbībās 2000.gada septembrī. Tā nu ar abiem brāļiem sākām regulāri apmeklēt jogas nodarbības un vēdiskās lekcijas pie Šivas. Tā iesākās mans vediskās dzīves ceļš jeb, pareizāk sakot, tas turpinājās no iepriekšējām dzīvēm. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts un tas būtu par atgriešanās iepriekšējās dzīvēs sesiju. (Apsolos kārdeiz to izstāstīt.)

Kopš tā laika es pakāpeniski pārveidoju savu dzīvi caur sevis pārveidošanu: regulāra hatha yoga, meditācija (dhjāna) un mantru skaitīšana, kā arī intensīva dažādu vēdisko zinātņu apguve pamazām deva savu rezultātu. Es kļuvu par veģētārieti, atmetu smēķēšanu, bet galvenais es atradu to, ko es meklēju: zināšanas, ar kuru palīdzību iespējams izmainīt savu dzīvi. Trauksmes lēkmes beidzās salīdzinoši ātri, bet bumbuļi no krūtīm izzuda pamazām pāris gadu laikā. Un kādu dienu mans Skolotājs mani aicināja aizvietot viņu kādā hatha jogas nodarbībā, kamēr viņš bija izbraucis. Es strādāju Šivas centrā kopš 2008.gada, protams, ar pāris pārtraukumiem, kad pasaulē nāca mani bērni. Taču pat nespējot fiziski lasīt lekcijas un pasniegt jogu, es turpinu izzināt vēdas un strādāt mājās, gatavojot aizvien jaunus kursus un konsultējot tos, kuriem nepieciešams mans padoms un atbalsts. Pateicoties modernajām komunikācijas iespējām esmu aizsniedzama “online” režīmā, apvienojot to ar būšanu mājās pie bērneļiem.

Katram ceļš uz jogu ir savādāks un ļoti intīms. Man ir savs un Jums ir savs. Un šajā ceļā varu būt pateicīga brīnišķīgiem cilvēkiem ar apziņām, no kurām varu macīties un kurām varu palīdzēt. Esmu pateicīga, ka bijusi iespēja apmeklēt neiedomājamas vietas ar ievesmojošu garu. Un mani pārņem patīkams satraukums, kad iedomājos cik daudz satikšanās un zināšanu mani vēl sagaida nākotnē. Om

Leave a Reply

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s