PAR BĒRNIEM – MŪSU DZĪVES ZIEDIEM

English      Pусский

img_2062

Pirms vairākiem gadiem es apmeklēju daiļdārzniecības kursu. Tajā mācīja daiļdārzniecības pamatus: kā mēslot augus un zālienu, kā veidot kokiem un krūmiem skaistus vainagus, kā cīnīties ar nezālēm, kā veidot skaistas kompozīcijas utt. Jau pēc pirmajām lekcijām sapratu, ka šīs ir vispārpieņemtās augu kopšanas un audzēšanas metodes, kurās, kā pats par sevi saprotams, uzsvars ir uz labu izskatu, ātru augšanu un augļu nešanu, ko panāk ar dažādu ķīmisku elementu izmantošanu. Vienus pulverus ber pavasarī, citus rudenī. Āboliņš un pienenes tādos daiļdārzos ir nezāle un iznīdējams ar speciālām, spēcīgām ķimikālijām līdz ar visām pārējām zālītēm, kas nav bijušas sēklu paciņā, bet atceļojušas dārzā pa gaisu. Savukārt augļu kokiem tiek liekti zari un pīti režģu sētās, lai iegūtu dzīvžogus un ātrāku augļu ienākšanos. Smukuma dēļ koki un krūmi tiek cirpti, sieti un atsprausti. Augu saderība un pašsajūta vispār netiek ņemta vērā, jo augi tiek uzskatīti par materiālu, kas labi pielāgojas dažādām manipulācijām. Saderība vērtējama, galvenokārt, tikai pēc ārējiem parametriem. Augu veselība cieš no ķimikālijām, augsne ir sterila bez kukaiņiem un sliekām, jo ķīmija arī tiem nepatīk. Rezultātā ir izjaukta dabiska sistēma, kurā ietilpst augsne, kukaiņi, augi un cilvēks. Augiem pasliktinās imunitāte, kas atkal jāmēģina glābt, lietojot vēl citas ķimikālijas, kas iznīcina sēnīšu slimības un citas esošās un potenciālās kaites.

Galvenais princips vispārpieņemtajā daiļdārzniecībā ir skaistums un kā to skaistumu ātrāk panākt. Tātad ātra attīstība un skaista ārēja forma, bet par saturu neviens neaizdomājas. Kur nu vēl par sekām, ar kurām dabai nākas rēķināties.

Kad kādā lekcijā nenoturējos un uzdevu jautājumu: “Kā tādā daiļdārzā palaist bērnu rāpot pa zāli, ja tas nosmidzināts ar dažādiem ķīmiskiem preparātiem?” Uz manis atskatījās visa auditorija ar neizpratnē ieplestām acīm. Pauze. Skaista zāle bez ķīmijas nevarot izaugt.

Kāpēc es šo visu stāstu? Tādus pašus principus es saskatu dažādās citās dzīves sfērās, tai skaitā bērnu aprūpē un audzināšanā. Bērnu attīstība tiek stimulēta ar mākslīgo vitamīnu palīdzību, stimulējošām masāžām un nodarbībām, kas steidzina bērna attīstību tik lielā mērā, ka mazuļi pāragri atsakās no mātes piena, jo šāda aprūpe izraisa stresu. Nereti mazuļi izlaiž svarīgo rāpošanas stadiju un uzreiz sāk staigāt. Vecāki par to ļoti priecājas un lielās citiem vecākiem par sava bērna pāragro attīstību, jo pastāv tāds maldīgs pieņēmums: jo ātrāk attīstās bērns, jo labāk. Turklāt bērnu maņu orgāni tiek pārstimulēti ar spožām un mirguļojošām mantām, ar pīkstošām, sintētiska materiāla rotaļlietām. Bērniem jāsacenšās ar televīzora troksni, lai vecāki viņus sadzirdētu un vismaz reklāmas pauzēs pievērstu viņu uzmanību. Bērnu pārtikā pievienotie garšas pastiprinātāji un bīstamie saldinātāji, piemēram, glikozes-fruktozes sīrups, rada bērniem alerģijas un veicina hiperaktivitāti. Tas viss notrulina redzi, dzirdi, garšu, ožu un tausti. Tādi sastimulēti bērni cieš no stresa, uzmanības deficīta sindroma, no ādas slimībām, atsakās ēst tīru pārtiku bez garšas stimulantiem un viņiem ir grūti koncentrēties. Rotaļlietās viņi saskata izklaidi un tāpēc interese par tām ātri zūd un vecāki pērk aizvien jaunu mantu-stimulantu. Uzbudināts bērns nevar nomierināties un vecāki ķeras pie nomierinošiem līdzekļiem, trankvilizatoriem un, visbeidzot, pat pie anti-depresantiem. Tātad atkal – stimulācija ar vienu ķīmiju un tad tās izraisīto negatīvo seku likvidācija ar citu. Sintētiskie nomierinošie līdzekļi kavē bērna smadzeņu attīstību un viss organisms cieš no dažādām zāļu blaknēm.

Un tagad atkāpe par ķīmiju. 19.gadsimtā Amerikā un Eiropā sākās agroķīmiskās industrijas uzplaukums. Līdz tam laukos un dārzos izmantoja dabisko mēslojumu. Pirmā pasaules kara laikā Eiropā tika sabūvētas ķīmisko ieroču rūpnīcas, taču karam beidzoties, šīs rūpnīcas neslēdza, bet pārkvalificēja. Tās turpināja ražot to pašu ķīmiju, bet šoreiz, lai to pārdotu mierīgajiem iedzīvotājiem jeb zemkopjiem. Tika uzsvērts mākslīgā mēslojuma ērtums lietošanā, ka nav vairs jāķēpājas ar kūtsmēsliem. Zemniekiem iestāstīja, ka mikroelementi paliek mikroelementi, neatkarīgi no kuras vides tie nākuši. To visu pastiprināja mārketinga kampaņa par to, ka lauki un dārzi labāk augs un dos ražu, ja izmantos ķīmiskos augsnes bagātinātājus, kukaiņu iznīdējus, sēnīšu un infekcijas slimību iznīcinātājus. Tādā veidā ķīmija, kas sākotnēji tika ražota kara vajadzībām kā ķīmiskie ieroči, nokļuva veikalu plauktos, un nu sākās nevis ienaidnieka, bet pašu indēšana. (Piemēram, DDT insekticīds sākotnēji tika radīts Pirmā Pasaules kara kaujas vajadzībām, kura upuru skaits sasniedza 800 000 cilvēku. Ženēvas konvencija aizliedza to izmantot, bet tas netraucēja to pārkvalificēt un tālāk izmantot lauksaimniecībā.) Līdzīgi notiek arī bērnu aprūpē: māmiņas tiek netieši mudinātas atteikties no krūtsbarošanas par labu it kā ērtajiem mākslīgajiem maisījumiem, kaut gan nav nekas ērtāks par krūts pienu, kas vienmēr ir vajadzīgajā temperatūrā, daudzumā un individuāli ideāli piemērots konkrētam bērnam. Arī jaunajām māmiņām tiek pasniegts, ka mākslīgie mikroelementi ir tādi paši vai pat labāki nekā dabiskie, kas nāk no mammas krūts. Formāli tiek atzīts, ka mātes piens ir visvērtīgākais bērnam, bet praksē daktera kabinetā tiek runāts pavisam kas cits. Mātes piena antireklāmas sekas ir izplatītais uzskats, ka mātes pienā pēc gada vecuma nekā vērtīga vairs neesot un jāsāk bērna organisms stiprināt ar ko? Ar mākslīgiem vitamīniem un piebarojumiem.

Kā jau minēju par zāli, kura it kā bez ķīmijas nevar izaugt, tad pastāv uzskats, ka arī bērni nevar izaugt normāli bez grūtnieču un bērnu vitamīniem, un mākslīgā piebarojuma. Sabiedrībai mēģina iegalvot, ka visu laiku vajadzīgs kaut kas papildus. Mūsdienu medicīna, tāpat kā dārzkopība, dzīvo pēc principa, ka daba ir jāuzlabo, jāpapildina, jākontrolē. Zāļu un mākslīgo bērnu maisījumu ražotājiem ir ierobežotas reklāmas iespējas publiskā telpā, bet viņi to dara pastarpināti, iesaistot ģimenes ārstus un pediatrus, piedāvājot dažādus labumus par labu vienas vai otras firmas preces ieteikšanai jaunajiem un viegli ietekmējamiem vecākiem. Sanāk tā, ka ārsti ir tādi kā preču izplatītāji. Vienīgā atšķirība, ka vecāki paši dodas pie šiem merčendaizeriem, bet, ja pie šo pašu vecāku dzīvokļa durvīm zvanītu kāds preču izplatītājs, tad tos droši vien nikni atgaiņātu.

Mākslīgā piebarojuma izplatītāju tīkls pauž viedokli par to, ka pateicoties šiem modernajiem maisījumiem, bērni visā pasaulē ir daudz paēdušāki un retāk mirst no bada un slimībām, īpaši trešās pasaules valstīs. Mātes gadu tūkstošiem ir barojušas savus bērnus ar savu pienu un kā piebarojumu attiecīgā vecumā ieviesušas dabisku pārtiku. Patiesībā bērni mirst no antisanitāriem apstākļiem, zema vecāku izglītības līmeņa un vecāku slinkuma, nevis no nepietiekošas pārtikas. Turklāt tiek noklusēts fakts, ka mākslīgo maisījumu izraisītās veselības problēmas nodrošina šiem pašiem ķīmijas ražotājiem un izplatītājiem nākošo klientu paaudzi. Pētījumos pierādīta mākslīgo maisījumu lietošanas saistība ar bērnu alerģijām, astmu, hroniskām ādas slimībām, diabētu un aptaukošanos. Vislielāko slodzi uz sevi uzņemas bērnu aknas, kas mēģina cīnīties ar sintētiskajām un indīgajām sastāvdaļām. Sabiedrībā ir izplatīts priekšstats – ja arī kāda indīga sastāvdaļa pārtikas produktā ir, tad tā esot tik niecīga, ka neko sliktu nenodara. Tomēr gribētos atzīmēt, ka nav veikti precīzi pētījumi par šo vielu nekaitīgumu kādās konkrētās devās. Turklāt šīs nelabvēlīgās vielas uzkrājas organismā (tieši aknās) un, ja uzreiz nekādu sliktumu bērnam nenovēro, tad pēc kāda laika parādās dažādi jūtami simptomi fiziskajā un psihiskajā veselībā.

Bērnu imunitāte pavājinās no visām papildus piedevām un sintētiskiem elementiem, jo dabiski vairs nenotiek vitamīnu sintēze organismā un sākas hroniska avitaminoze. Izveidojas organisma atkarība no aptiekas un mākslīgiem pulveriem. Arī mikroelementi no pārtikas sāk slikti uzsūkties organismā izjauktās harmonijas zarnu mikrovidē dēļ. Kur vecāki meklē glābiņu? Aptiekā. Tāpēc bērni cieš no dažādām infekcijām un sēnīšu slimībām. Tātad šeit atkal tas pats, kas daiļdārzā. Vienas tabletītes rudenī, citas pavasarī. Vecāku forumos var lasīt apmēram šādu izplatītu viedokli: “Jā, es zinu, ka antibiotikas ir slikti un indē manu bērnu, bet nekas, mēs pēc tam jogurtiņu padzersim un viss atkal būs labi.” Šādi un tamlīdzīgi viedokļi iespējami tikai viena iemesla dēļ – vecākiem trūkst informācijas un zināšanu kā savus bērnus aprūpēt tā, lai viņi neslimotu, bet, ja tomēr saslimst, tad kā izārstēt bez sintētisku zāļu un vitamīnu lietošanas. Modernā medicīna smīkņā par dabisko vielu izmantošanu nopietnā ārstēšanā un šādai nostājai ir jau zināms iemesls – daba atņemtu klientus.

Bērni tiek stimulēti arī psiholoģiski. Jau no zīdaiņu vecuma viņus trennē pāragrā patstāvībā un neatkarībā. Tas notiek tā, ka zīdaiņi tiek likti gulēt atsevišķi no mammas, bērni netiek ņemti rokās pēc pieprasījuma (lai nepierod), netiek reaģēts uz bērna raudāšanu, mute tiek aizbāzta ar knupi, bērni tiek pieradināti pie braukšanas ratos, viņiem tiek mācīts peldēt vēl pirms viņi sākuši staigāt un viņiem jāpiedzīvo vēl visādas citas pieradināšanas caur raudāšanu un cīniņu. Un tas viss “patstāvības”, “neatkarības” un “norūdīšanas” vārdā. Rezultātā, šāda “kucēnu mešana ūdenī, lai mācās paši peldēt” aprūpes shēma noved pie pretējā – pie atkarīgas personības veidošanās ar grūtībām adaptēties jauniem apstākļiem, ar nedrošības sajūtu par pasauli, grūtībām atrast savu vietu dzīvē. Bērni iemācās, ka ar viņu viedokli un pašsajūtu nerēķinās. Vēlāk šādi bērni nerēķinās ar citiem cilvēkiem, viņiem trūkst līdzcietības un līdzjūtības. Tās ir noziedzniekiem raksturīgas īpašības. Speciālisti lauzī galvas par agresijas pieauguma iemesliem skolās skolēnu vidū. Bet, manuprāt, iemesli ir acīmredzami – ciniska zīdaiņu aprūpe. Tā kā bērni ir ļoti elastīgi, tad viņi ātri piemērojas jebkuriem apstākļiem tikai, lai izdzīvotu. Pēc kāda laika viņi pārstāj pretoties un vairs neraud, kad viņiem liek iet uz bērnu dārzu un būt pāragri patstāvīgiem, bet vecāki uzvaroši lielās, ka, piemēram, bērnu ir iespējams atstāt pie jebkura cilvēka, neatkarīgi no tā vai tā ir mamma vai auklīte vai auklītes draudzene. Bērnu dārzā bērni atrodas sociāli pretdabiskos apstākļos un viss, ko bērni tiešām tur apgūst, ir skaldi-valdi principu un izpatikšanas mākslu pieaugušajiem.

Augs, kurš ir ticis stimulēts, izaudzis garš un nestabils, nolūzt pie pirmajiem stiprajiem vējiem vai arī ir vajadzība pēc tā atsiešanas un atbalstīšanas. Šāds augs ir nenoturīgs pret slimībām un kukaiņu uzbrukumiem. Bet augs, kuram ļauj augt dabiskā ātrumā, pavadot visu nepieciešamo laiku pieaugušo augu aizsegā, izaugs stiprāks, ar spēcīgāku sakņu sistēmu un resnākiem dzinumiem. Šāda situācija notiek tikai tāpēc, ka trūkst zināšanu kā darīt savādāk. Ir aizmirstas zināšanas par dabisko un tāpēc ir grūti uzticēties dabai. Liekas, ka, ja palaidīs visu pašplūsmā, tad sāksies haoss kā ģimenē, tā dārzā. Bet patiesībā haoss sākas tur, kur trūkst zināšanas. Es nesaku, ka jāpalaiž bez uzraudzības, tieši otrādi, uzraudzībai ir jābūt, bet nevis ierobežojošai vai stimulējošai, bremzējošai vai paātrinošai, bet atbilstošai un adekvātai.

Cilvēks tik ļoti ir pakļāvis sevi, savus bērnus un dabu dažādiem reglamentiem, standartiem, normām, likumiem, ka radies tāds priekšstats, ka bez mākslīgas iejaukšanās, stimulēšanas, novērošanas un pielabošanas nekas nevar izaugt – ne bērni, ne augi. Izplatīts viedoklis ir tāds, ka attīstība ir jāstimulē ārēji, jo bez tās viss apstāsies. Veselība ir jāuztur, jo dabiski vesels cilvēks nevar būt pats no sevis un bez iejaukšanās. Savukārt saskarsmes prasmes ir speciāli jāmāca iestādēs pedagoga uzraudzībā, jo citādāk cilveks nepratīšot socializēties. Visiem procesiem jābūt stingrā uzraudzībā. Jebkurš mēģinājums darīt kaut ko savādāk nekā sistēma prasa izraisa pārmetumu vilni no sērijas – “jūs esat slikta mamma”. Tāds ir vēstījums un tas atrod savas dzirdīgās ausis tur, kur nav zināšanu un līdz ar to, viegli iesēt tādu informāciju, kāda ir izdevīga sistēmai, kura pelna uz slimo cilvēku rēķina un kuriem ir izdevīgi, ka slimie paliek vairāk, nevis mazāk. Tas ir izdevīgi tiem, kas ražo arvien jaunas maņu orgānu apdullinošas rotaļlietas, zīdaiņu kombikorma uzlabotās formulas, zāles un ierīces vecāku ērtībai. Zināšanu trūkums rada stereotipus un aizspriedumus. Manuprāt, neviena cita dzīvas sfēra nav tik daudzu stereotipu un aizspriedumu varā kā bērnu audzināšana un aprūpe. Galvenokārt, tas ir aiz bailēm tikt sistēmas novērtētiem kā sliktiem vecākiem. Bailes, kā zināms, paralizē cilvēka apziņu un atņem brīvību.

Kā jau minēju, par āboliņu un pienenēm, kas daiļdārzniekam ir nīstama nezāle, tāpat arī bērna emocijas un uzvedība tiek iedalīta labajā un sliktajā. Kad bērns smaida un ir priecīgs, vecāki reaģē pozitīvi, bet kad mazulis raud un izrāda dusmas, bailes vai nepatiku, tad vecāki reaģē nosodoši vai pat ignorē bērna raudas jau no dzimšanas. Visbiežāk bērna mute vienkārši tiek aizbāzta ar mānekli (knupi vai pudeli). No tādas rīcības bērna emocijas nemazinās, tās tiek “norītas” un bērns iemācās, ka nav vecāku mīlēts un pieņemts tāds, kāds viņš ir, bet tikai daļēji un tikai tad, kad izjūt pozitīvas emocijas. Vecāki, it kā tādā veidā, cenšas “izravēt” nezāles bērna raksturā (kas patiesībā nemaz nav nezāles), jo pastāv stereotips, ka reaģējot uz bērna raudāšanu, ar laiku bērns “sāks kāpt vecākiem uz galvas”. Līdzīgi kā pastāv uzskats, ka ja neiznīdēs nezāles dārzā, tad tās drīz vien pārņems visu zālienu un nauda, kas iztērēta par zāliena sēklu pirkšanu būs izmesta vējā. Lieta tāda, ka dabā nevar pastāvēt nošķirts laukums, kurā aug tikai pāris kultūras, kas bijušas sēklu paciņā un vairs nekas, jo dabā viss ir saistīts savā starpā un, ja kaut kur aug nezāle, tad tam ir savs iemesls. Tāds sterils zāliens var pastāvēt tikai tad, ja lieto dažādu ķīmiju un izturas autoritāri un vardarbīgi pret augsni un augiem. Bērns bez negatīvām emocijām un ideālu uzvedību arī nemēdz būt, jo bērns ir cilvēks ar savu reakciju uz notiekošo viņa dzīvē un katrai emocijai ir savs iemesls. Tikai vecākiem nereti nav intereses vai nav ērti iedziļināties bērna negatīvo emociju un “sliktās” uzvedības patiesajos iemeslos. Vieglāk ir pateikt: “Ej savā istabā un izdusmojies! Un nāc atpakaļ, kad būsi beidzis dusmoties!” Kā to saprot bērns? Es iztulkošu: “Kad esmu dusmīgs, mani nepieņem un nemīl. Mīlēts un gribēts šajā ģimenē esmu tikai tad, kad esmu pazemīgs un smaidīgs.” Zīdaini mēdz arī atstāt otrā istabā vienu un bļaujošu dažādos audzināšanas nolūkos. Piemēram, māca gulēt bez nakts krūtsbarošanas vai vienkārši vecāki nezina, ko iesākt ar raudošu bērnu. Secinājumi, ko izdara zīdainis, ir tādi paši kā jau minēju. Ilgtermiņā šāda emociju ignorēšana, vardarbība un nevēlamās uzvedības “ravēšana” noved pie mazvērtības kompleksu nomocītas personības veidošanās ar upura kompleksu un nespēju vadīt savas emocijas. Vēlāk šāds bērns skolā izturas kā agresors vai ir agresijas upuris, kas ir viens un tas pats.

Un vēl parunāsim par savstarpējo saderību. Ja augs iesējas dabiski kādā vietā, tad tikai tāpēc, ka tur tam ir vispiemērotākie apstākļi – augsne, vide, blakus dzīvojošie kaimiņaugi un kukaiņi. Tāds augs izaugs stiprs, ar spēcīgu imunitāti un nesagādās problēmas saviem kaimiņiem. Tieši otrādi, būs palīgs visai videi un tās iemītniekiem. Ja augu stāda mākslīgi, tad jāzina noteikti saderības principi starp augu un vidi, kurā to plāno stādīt. Ja šo zināšanu nav, tad problēmas būs kā pašiem augiem ar attīstību un pašsajūtu, tā arī viņu līdzdzīvotājiem. Līdzīgi arī ar bērniem, kuri tiek audzināti nepiemērotā vidē, apstākļos un ēd nedabisku pārtiku. Arī šie bērni radīs problēmas saviem vecākiem, jo bērni dabiski pretosies nepiemērotiem apstākļiem, nepiemērotai aprūpei vai pārtikai. Pārsvarā bērni aug tieši pilsētās un bērnudārzos, kur piekļuve dabiskai videi ir tik minimāla, ka var teikt, tā nav vispār. Bērnu aprūpe un attīstība notiek pēc grafika, nodarbību sarakstiem, attīstības tabulām, pārtikas produktu gramiem un kalorijām un citiem rāmjiem. Arī fiziskiem: bērnu manēžu, staiguļu, neērtu ķengursomu u.c. bērna pārvietošanās un kustību brīvību ierobežojošu izgudrojumu izskatā. Man nav ilūziju par to, ka cilvēki sāks dzīvot laukos un izņems savus bērnus no bērnudārziem, tomēr neatkarīgi no vides būtu vajadzīgas zināšanas par bērna vajadzībām, lai neieliktu rāmjos viņa radošumu, nenogalinātu spēju dzīvē izrādīt savas iniciatīvas un realizēt tās, neizniekot bērnu spējas tukšu pantiņu apgūšanā, nesabojāt veselību un neprasīt no bērna neiespējamo. Ieguvēji no tā būtu visi.

Kā jau teicu, ka tāpat kā augi, arī bērni piedzimst tur, kur tiem ir vispiemērotākie apstākļi arī tīri karmiski. Jo visu nosaka karma. Bērns (lasi – bērna karma) izvēlas vecākus un apstākļus pirms dzimšanas. Bet šis fakts nevar būt par attaisnojumu neadekvātai aprūpei. Katra bērna asara ir stingrā karmiskā uzskaitē un katra bērna asara nes sliktu karmu vecākiem.

Un visbeidzot, kāda tad būtu adekvāta bērnu audzināšana un aprūpe? Es atkal salīdzināšu ar dārzniecību. Līdz manis pieminētajai agroķīmijas revolūcijai visas saimniecības Eiropā bija vairāk vai mazāk biodinamiskas – tās bija kā sistēmas, kurās katram augam, dzīvniekam, kukainim un cilvēkam ir sava vieta un visa šī sistēma darbojās uz savstarpējas sadarbošanās un cieņas pamata. Tās bija pilnībā pašpietiekamas. Tādas saimniecības ir dabiskas, t.i. tādas, kas dzīvo pēc dabas likumiem. Arī mūsdienās ir šādas saimniecības, bet tās ir mazākumā. Tāpat kā mazākumā ir tie vecāki, kas pievērš uzmanību un aizdomājas par bērnu aprūpi un audzināšanu saskaņā ar dabas likumiem, nevis kādas sistēmas diktētiem noteikumiem. Tātad adekvāta aprūpe un audzināšana ir cieņpilna attieksme pret bērnu un visu ģimeni kopumā un šīs attieksmes pamatā ir mīlestība un zināšanas par dabas likumiem. Šos neskaitāmas reizes manis pieminētos dabas likumus skaidro zinātne, kas saucas ājurvēda. Šī zinātne ir izturējusi neskaitāmu tūkstošu gadu laika pārbaudījumu un šīs zināšanas ir pamatā dabiskai aprūpei ne tikai par bērnu, bet arī par viņa vecākiem. Tā kā ir labas ziņas – informācija ir un ir arī iespējas dzīvot, nekaitējot ne sev, ne saviem bērniem, ne arī dabai.

Dažādos laikos stereotipi un pieņēmumi par to, kas bērnam būtu labāk, ir bijuši dažādi un tie ir ļoti mainīgi arī mūsdienās. Pastāv dziļi iesakņojušies un aplami stereotipi, kas ir tiešā pretrunā ar dabā iekārtotiem likumiem. Modernajā sabiedrībā, ko viens uzskata par pareizu, cits uzskatīs par nepareizu un rezultātā rodas, pirmkārt, apjukums un, otrkārt, bailes izdarīt kaut ko nepareizi, jo bērni – tā taču ir milzu atbildība. Bet viedokļi ir tik ļoti atšķirīgi. Cilvēki ir pārstājuši uzticēties dabai un viņas gudrībai. Vienīgais, kas var palīdzēt šādā situācijā ir atmest visu viedokļu radīto troksni un pievērsties zināšanām, kuras nav cietušas no vēstures līkloču atstātām pēdām cilvēku apziņās, prātos un priekšstatos. Vēdas un, tai skaitā ājurvēda, nes informāciju par lietu kārtību tādu, kādu to iekārtojis Dievs, daba, nevis izdomājis cilvēks kādas tradīcijas, sociālās sistēmas vai stereotipu ietekmēts. Tās ir dabas zināšanas. Ājurvēda ir zinātne par dzīvi un dzīvību. Nākdama no dziļas senatnes, tā ir tīra no mūsdienu viedokļu nospiedumiem, tāpēc tajā nav vietas piespiedu pieradināšanas metodēm, vardarbībai un neiecietībai pret bērniem un pret augiem. Mēs, cilvēki, esam dabas sastāvdaļa un, ja darbosimies pret dabas likumiem un mēģināsim tos apiet, tad daba mums to rādīs, radot problēmas veselībā, attiecībās utt. Būtu aplami domāt, ka esam dabas pavēlnieki. Lai arī kā pašpasludinātajam dzīvās dabas karalim – cilvēkam – to negribētos atzīt, tomēr dabas likumi ir visuvareni un nosaka absolūti visu, kas notiek uz Zemes un visumā kopumā. Ja mēs sadarbosimies ar dabu un rīkosimies saskaņā ar to, tad dzīvosim laimīgāki un veselīgāki, un galvenais, ka tādi būs arī mūsu bērni.

Leave a Reply

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s