VĒDISKAIS BĒRNUDĀRZS JEB IEMESLI, KĀPĒC NELAIST BĒRNU BĒRNUDĀRZĀ

English     Pусский

img_3088

Daudzi man ir jautājuši par vēdiskā bērnudārza izveidi. Un katrreiz es atbildu, ka jēdzieni “vēdisks” un “bērnudārzs” nav savietojami, tāpat kā nav iespējams vārdu salikums “veģetārs cepetis”. Lai paskaidrotu sīkāk, kāpēc ir tā un kāpēc es savus bērnus nelaižu b/d, nolēmu par to uzrakstīt blogā. Tēmas par bērnu audzināšanu man šobrīd ir aktuālas ne tikai tāpēc, ka auklēju savus bērnus, bet arī tāpēc, ka man rūp, lai pēc iespējas vairāk vecāku izvēlētos rīcību, kas būtu labvēlīga bērnam, nevis tikai sekotu vairākumam.

Tātad par neiespējamo vēdisko bērnudārzu. Vēdisks dzīvesveids nozīmē dzīvi pēc dabiskiem likumiem, dzīvi saskaņā ar dabu. Bērnam ir jāaug dabiskā vidē, t.i., ģimenē pie vecākiem, vecvecākiem, kopā ar brāļiem un māsām, nevis šķirti no tiem un vairāku desmitu vienaudžu barā, svešas tantes virsvadībā. Dabā šādi veidojumi nepastāv. Bērni parasti instinktīvi jūt, kas viņu aprūpē ir pareizi un kas nav pareizi. Uzsākot b/d gaitas vai paliekot ar aukli, viņi raud, reizēm asaras pāraug histērijā ar rīstīšanos un skaļiem šņukstiem. Parasti vecāki šos signālus ignorē. Ja tie paliek nesadzirdēti, tad sāk parādīties psihosomatiski traucējumi – bērns bieži saaukstējas, rodas pat komplikācijas. Mūsdienu psiholoģijā ir pat tāds termins kā “skumju iesnas” – tās ir ilgstošas iesnas, kurām nav iemesla un kas turpinās mēnešiem ilgi; bieži tās kļūdaini tiek uzskatītas par alerģiskām iesnām. Zināmā mērā tā ir taisnība – alergēns šajā gadījumā ir b/d. Kad sākas bieža slimošana, tad to var skaidrot kā bērna nespēju “sagremot” pārdzīvojumu; un šādā veidā viņš jau spēcīgāk paziņo: “Nē, man neder šāda aprūpe!”. Bieži dzirdēts, ka bērns pavada “vienu nedēļu dārziņā, otru – mājās”. Bet šo SOS signālu vecāki bieži ignorē un uzstājīgi turpina vest bērnu uz dārziņu, uzskatīdami, ka “tā notiek ar daudziem, tātad – tas ir normāli”. Šāda reakcija ir gandrīz visiem bērniem, tāpēc to par normālu uzskata arī b/d audzinātāji un psihologi. Tiek pieņemts, ka vairākuma reakcija nozīmē, ka tas ir normāli. Bet tas nav normāli!!! “Ai, vairākums pārdzīvo, esiet mierīgi, ignorējiet, pāries, visi pierod,” ar šādiem vārdiem rūdītas audzinātājas rītos steidz mierināt vecākus šķiršanās brīžos. Ja katru rītu skatās vienu un to pašu, tad arī audzinātājām atrofējas empatijas slīga pret bērnu ikrīta patiesajām emocijām. Pārdzīvojumi jeb adaptācijas perioda ilgums katram bērnam ir atšķirīgs un atkarīgs no tā, cik ilgi bērns ir spējīgs pretoties, līdz “salūst”. Bērna apziņa uzbūvēta tā, ka viņš vienmēr cenšas izpatikt vecākiem, jo no tā ir atkarīga viņa izdzīvošana. Ja bērns redz, ka vecāki grib, lai viņš iet b/d, pat ja motīvi viņam ir neskaidri, viņš agri vai vēlu iemācās apspiest savu viedokli šajā jautājumā un samierinās, jo tāda ir vecāku griba. Šāda veida spiediens grauj vecāku autoritāti bērna acīs, turklāt ietekmē bērna emocionālo, psihisko un fizisko veselību. Sekas var būt vēl tālejošākas – bērns var sākt zaudēt savas dabiskās empātijas spējas. Dabā ir tā iekārtots, ka bērni mācās atdarinot. Viņi vēro, kā rīkojas vecāki un citi pieaugušie un imitē viņu darbību. Absolūta neieklausīšanās bērna viedoklī un signālos noved pie tā, ka bērns pats kļūst vienaldzīgs pret apkārtējo cilvēku un dzīvnieku jūtām, emocijām un viedokļiem. Tāds cilvēks vēlāk dzīvē pats ir ļoti nelaimīgs.

Vecāki izmanto dažādus motivējošus paņēmienus, lai bērns ietu “dārziņā”. Visi šie motivatori ved pie īstermiņa rezultāta, bet ilgtermiņā izkropļo bērna pasaules uztveri un ieaudzina viņā nevēlamas īpašības. Lūk, daži piemēri. Vecāki bieži saka: “Katram ir savs darbiņš – tētis un mamma iet uz savu darbiņu, bet bērnudārzs ir tavs darbiņš.”. Tie ir meli! Par darbu saņem naudu! Skaidrs, ka bērns naudu nesaņem. Reizēm viņš saņem kādu labumu par b/d apmeklējumu (konfektes, iekārotas dāvanas u.tml.), taču šādi bērnā ieaudzina savtīgumu jeb vēlmi darīt kaut ko tikai tad, ja viņš redz materiālu izdevīgumu. Piekukuļošana ir bīstama, it īpaši ikdienišķās un pašsaprotamās darbībās. Ir labi apbalvot par kādu sasniegumu, bet apbalvojums ikdienā noved pie motivācijas zuduma. Bērna uztverē tiek sagrozīts b/d apmeklēšanas mērķis. Par mērķi kļūst apbalvojums, nevis mācības un socializēšanās. Turklāt bērna apziņā vārds “darbs” sāk asociēties ar kaut ko nepatīkamu, kurp jāiet sakostiem zobiem, nevis ar prieku. Bērns domā, ka arī mamma un tētis jūtas līdzīgi. Bet pirms atvadīšanās viņš redz mammu raudam. Šādi katrā ziņā var ieaudzināt nepatiku pret darbu.

Smagi pārdzīvo ne tikai bērns, bet arī mamma. Abi raud, jo atstāt savu pirmsskolas vecuma bērnu ir pretdabiski, līdz ar to nepareizi. Bet bērns saņem pretrunīgus signālus. Viņš domā: “Ja jau bērnudārzs ir tik labs, tad kāpēc mamma raud?” Bet speciālisti steidz mammu mierināt, ka ir pienācis laiks “palaist bērnu vaļā”, bet, ja tas neizdodas, pat iesaka apmeklēt psihologu, jo mamma apgrūtinot bērna adaptāciju jaunajos apstākļos. Citiem vārdiem sakot, iesaka mammai ignorēt pašai savus dabiskos, mātišķās mīlestības signālus un ieskaidrot sev, ka tā būs labāk visiem. Spēcīgi emocionāli pārdzīvojumi, kas saistīti ar tādām dziļām jūtām kā mātes instinkts, atstāj pēdas un izpaužas kā fiziska slimība dzemdē vai krūtīs – orgānos, kas saistīti ar būšanu par māti. Mammas-bērna saikne jeb joga (“joga” tulkojumā no sanskrita nozīmē “saikne”), kas pastāv kopš bērna ieņemšanas brīža, tiek neatgriezeniski sadragāta, kad aurojošs bērns rītos tiek atstāts viens (jā, viens, jo tieši tā viņš jūtas, pat ja apkārt ir cilvēki), un viņš visu dienu gaida, kad atnāks mamma, un baidās, ka tas varētu nenotikt. Ja vecāki neieklausās bērna signālos un turpina tos ignorēt, tad bērnā zūd uzticības kredīts vecākiem un samazinās iespēja, ka augot lielākam, viņam būs empātija pret citu – arī paša vecāku – jūtām, ciešanām un pārdzīvojumiem. Ja vecāki neieklausās bērna viedoklī, tad savukārt bērns nākotnē – varbūt tīņa gados vai agrāk – neieklausīsies vecāku viedoklī. Jebkurš bērns ar laiku “salūzt”, jo viņam vienkārši nav izvēles, bet to viņš nekad nepiedos. Vēlāk brīnāmies, kāpēc bērni ir spējīgi uz vardarbību, kāpēc pusaudžu vecumā viņi ignorē vecāku teikto, bet pieaugušo vecumā viņiem ir grūtības tikt galā ar emocijām, uzticēties un mīlēt. Tā vietā, lai rūpētos par saviem vecākiem vecumdienās, daudzi pieaugušie bērni labprātāk izvēlas dzīvot atsevišķi no senčiem vai iekārtot viņus pansionātā, kur viņi būs kopā ar saviem vienaudžiem, varēs spēlēt spēles un doties pastaigās – darīt visu to, ko bērni dara bērnudārzā, – un gaidīt, kad viņus apciemos bērni vai mazbērni. Vai viņi vispār atnāks? Kaut arī apkārt ir daudz vienaudžu un aprūpētāju, viņi cieš no vientulības, jūtas atstumti un nevajadzīgi.

Bet galvenais iemesls, kāpēc bērnudārza vide ir nelabvēlīga, ir mīlestības trūkums. Bērnam ir jāaug mīlestībā, jo tikai mīlestībā attīstoties viņš spēj realizēt savu potenciālu un spējas. Mīlestība ir prāna jeb dzīvības enerģija, kuru bērni saņem, būdami ciešā saskarsmē ar cilvēkiem, kuri viņu mīl un kurus mīl bērns. Mīlēt var tikai to, kuru pazīst. Vecāki savus bērnus pazīst vislabāk. Starp bērniem un audzinātājām nav mīlestības, bet ir attiecības, kuras es raksturotu kā “autoritāri draudzīgas”. Audzinātājām nav laika iepazīt katru mazo ķiparu, jo viņu ir daudz. Katram veltīt pietiekoši daudz uzmanības fiziski nav iespējams. Mīlestība = uzmanība = laiks. Mēs visvairāk mīlam to, kam veltām visvairāk sava laika un uzmanības. Cik laika saviem bērniem velta vecāki, vecvecāki un cik viņu audzinātājas? Savas prioritātes un mīlestības objektus ikviena dzīvē var noteikt pēc tā, kam viņš velta savu laiku. Bērna mīlestības un pieķeršanās objekts ir viņa ģimene un, pirmkārt, vecāki. Pieķeršanās vecākiem ir bērna normālas personības attīstības stūrakmens, lai vēlāk kļūtu par patstāvīgu cilvēku nākotnē. Bet šis mīlestības un pieķeršanās objekts bērnu pēkšņi kādā jaukā dienā atstāj vidē, kurā nav mīlestības. Bērns paliek bez prānas (enerģijas). Ja bērnudārzos būtu mīlestība, tad bērni neslimotu, nečurātu gultās, nebūtu agresīvi un paši prasītos uz bērnudārzu. Lielākoties bērns ir jāpieradina pie bērnudārza (lasi: jāliek samierināties). Ja bērns ir pie kaut kā jāpieradina, tad tas ir nedabiski, t.i., nevēdiski (līdzīgi kā ar mānekli, pudelīti, braukšanu ratos, gaļas ēšanu). No nedabiskā rodas problēmas.

Bērns savā apziņā dzīvo nemitīgā tagadnē. Ja vecāku nav blakus, tad viņu nav vispār. Bērns jūtas tā, it kā viņam būtu izsists pamats zem kājām. Atkārtoti skaidrojumi, ka “mammīte taču vakarā atgriezīsies”, nepalīdz. Bērnam līdz 4 – 5 gadu vecumam īsti nav izpratnes par nākotni un to, ko nozīmē “pēc dažām stundiņām” vai “vakarā”. To pierāda regulāra raudāšana ikreiz, kad mamma dodas prom. Katru rītu bērns jūtas tā, it kā zaudētu vecākus pa īstam. Lielāko dienas daļu bērns pavada milzīgā stresā bez mīlestības un pieķeršanās objekta. Protams, ka bērns lēkās, skraidīs un rotaļāsies, bet fonā viņam visu laiku būs šis stress. No tā arī rodas bērnu hiperaktivitāte, jo stress veicina adrenalīna izdalīšanos, kas pastiprina fizisku aktivitāti. No rīta viņš steigā tiek ģērbts un vests, dienu pavada bērnudārzā, bet vakarā tiek steidzināts iet gulēt, lai no rīta atkal sāktos tas pats.

Daudzi uzskata, ka svarīgs ir nevis laika ilgums, kas tiek pavadīts kopā ar bērnu, bet kopā būšanas kvalitāte. Tā, manuprāt, ir atruna, lai nenodarbotos ar bērnu, bet pēc iespējas daudz laika veltītu sev. Šie vecāki mēdz teikt: “Es tā maz, bet kvalitatīvi pavadīšu laiku kopā ar bērnu. Lai pārējo, lielāko daļu laika ar manu bērnu pavada kāds cits.” Parasti vēl piebilst, ka bērnam taču vajagot komunicēt ne tikai ar vecākiem, bet arī ar citiem cilvēkiem. Bet netiek pavaicāts, vai pats bērns to vēlas. Bērnam nemaz nevajag, lai laiks kopā būtu pavadīts kvalitatīvi. Viņam pietiek arī ar to, ka vismīļākie cilvēki ir vienkārši blakus, kaut vai katrs aizņemts ar savu darāmo. Bet blakus. Vienkārša klātbūtne ir ļoti svarīga. Protams, es nedomāju situāciju, kad katrs sēž ar savu gadžetu un klusē, bet gan nodarbojas ar saviem darbiem, ik pa laikam kaut ko pārrunā, brīvi, bez speciāla scenārija vai īpaši organizētām rotaļām. Tie, kas runā par kvalitatīvu laika pavadīšanu, kļūst par bērna izklaidētājiem. Viņi bieži vien bērna vietā krāso, lipina plastilīna figūriņas vai braukā ar mašīnītēm un tādā veidā liedz bērnam darboties neatkarīgi un patstāvīgi bez pieaugušo klātbūtnes.

Ja bērns dzīvo dabiskā vidē, tad viņš vēro vecāku saziņu un veido saskarsmi gan ar vecākiem, gan jaunākiem cilvēkiem, viņš mācās veidot kontaktus un atšķirt komunikācijas veidus daudzās situācijās, kas veidojas reālajā dzīvē, nevis mākslīgi radītā ierobežotā teritorijā ar ierobežotām pasaules izziņas un saskarsmes iespējām. Manuprāt, stereotipiskais uzskats, ka bērni, kas neiet dārziņā, aug izolētībā “kā zem stikla kupola” vai “tup mājās”, ir nepareizs. Salīdzināsim, ko piedzīvo bērni, kuri apmeklē b/d, un tie, kuri dzīvo mājās. Bērnudārza bērni dzīvo vienveidīgā rutīnā, šajā vidē valda stingri noteikumi, viss notiek pēc grafika, nevis tad, kad to vēlas bērns (tā ir ar ēšanu, gulēšanu, rotaļāšanos, agrāk pat nokārtoties visi gāja vienā laikā), bet nedēļas nogalēs viņi redz tikai lielveikalus, kur vecāki iepērkas nākamajai nedēļai. Turpretī, bērniem, kas neapmeklē b/d, katra diena var būt atšķirīga, viņi iepazīst dažādas vides: kopā ar vecākiem apmeklē valsts iestādes, bankas, tirgu, pastu, dodas mežā, pie jūras, ciemos, uz nodarbībām, uz restorānu vai kafejnīcu utt. Kurš tad īsti dzīvo izolētībā? Zinu, ka tā nav pieņemts, bet kāpēc gan tēvs nevarētu paņemt savu bērnu līdzi uz biznesa tikšanos vai uz darba vietu, lai viņš redz, kas tur notiek? Un nevis tikai vienu vai divas reizes, bet bieži un ar katru gadu uz arvien nozīmīgākām darba darīšanām. Kā tad lai bērns citādi saprot, kas notiek pieaugušo pasaulē un kā pieaugušie sarunājas? Kā jau minēju, bērns mācās atdarinot. Ko atdarina bērns, kas iet bērnudārzā? Viņš atdarina tos, ar kuriem viņš ir kopā lielāko daļu sava laika. Cik labi vecāki pazīst audzinātājas, aukles un viņu dzīves uzskatus un vērtības? Cik labi vecāki pazīst citus bērnus? Visticamāk – nepazīst. Vecāki vienā jaukā dienā paņem savu bērnu, kuru viņi pazīst vislabāk, nodod audzināšanā pilnīgi nepazīstamam cilvēkam, pilnīgi svešā vidē, nezinot ko īsti viņa bērnam ieaudzinās. Vecākiem liekas, ka pedagoģiskā izglītība automātiski nozīmē, ka cilvēkam ir augsti ētiskie un vispārcilvēciskie standarti, tomēr atsauksmes no b/d, kuras laika gaitā esmu dzirdējusi no daudziem vecākiem, liek domāt, ka aiz slēgtām durvīm pastāv autoritāra attiecību hierarhija ar visiem piederošajiem atribūtiem, tādiem kā: dresūra, kliegšana, kolektīva sodīšana, pazemošana utt. Grupās, kurās 20 bērniem ir 2 audzinātājas, laikam citādāk nevar. Bērnu “ganāmpulka” disciplīnas vārdā tiek upurēta iedziļināšanās katra bērna individuālo vajadzību un spēju izkopšanā, un jaunā personība tiek padarīta par “bara” cilvēku, no kura tiek prasīta bezierunu pakļaušanās un lojalitāte sistēmai.

Vēdiskā, t.i., dabiskā veidā pirmais skolotājs bērnam ir viņa tēvs. (Tie, kas iepazinuši džjotišvēdu, zinās, ka 9.bhava ir tēva un dzīves gudrības bhava.) Vislabāk būtu bērnu mācīt mājās. Droši vien daudzi šajā brīdī saķer galvu, jo reti kurš ir gatavs veltīt laiku savam bērnam. Bieži tēva vispār nav. Vieglāk ir bērnu nodot skološanai svešiem cilvēkiem. Bet pajautājiet sev: vai jūs varat garantēt, ka šie svešie pieaugušie noteiktās situācijās aiz slēgtām durvīm un, jums neredzot, runās un izturēsies pret jūsu bērnu tā, kā jūs būtu gribējuši? Bērnudārza pedagogi (un arī aukles) ir vecākiem un bērniem sveši cilvēki. Vecāki par audzinātājām nezina neko vairāk, kā tikai to, ka viņām ir atbilstoša pedagoģiskā izglītība. Neko vairāk! Vecāki nezina ne viņu pagātni, ne viņu uzskatus, ne ieradumus un nespēj prognozēt viņu uzvedību dažādās situācijās. Bērni ir kā mazas “švammītes”, kas neapzināti no apkārtējiem “uzsūc” visu, ko redz, dzird un jūt. Tai skaitā arī karmu. Ja lielāko daļu nomoda laika bērns pavada kopā ar audzinātāju, bet ar vecākiem tikai pāris stundas no rīta un vakarā, tad neizbēgami bērns apgūst nevis ģimenē valdošās vērtības, priekšstatus, uzvedības modeļus, stereotipus, runas veidu un manieres, bet svešas – tās, kas nāk no audzinātājas. Visbīstamākā ir informācija smalkajā līmenī, jo bērns nonāk audzinātājas karmas ietekmē. Ko vecāki zina par audzinātāju un viņas karmu? Neko. Un vēl: audzinātāja var šķist jauka vecākiem, bet ne bērnam. Pieaugušie cilvēki izliekas un cenšas sevi parādīt labākā gaismā. Radīt mīlošas un gādīgas audzinātājas iespaidu vēlas ikviena pedagoģe. Bet, kolīdz vecāki ir aizgājuši, nereti parādās pavisam cita aina. Bērni jūt nepatiesumu un izlikšanos, tāpēc vecākiem var likties jocīgi, ka bērns atsakās pieņemt tik “foršu” audzinātāju. Tāpat ir ar auklēm.

Sabiedrībā pastāv arī tāds stereotips: ja bērns neiet bērnudārzā, tad viņam būs grūti uzsākt skolas gaitas.  Arī šis stereotips neatbilst patiesībai, jo atkal tiek jaukti cēloņi un sekas. Bērnu spēja adaptēties jaunā vidē bērnudārzā un jaunā vidē skolā ļoti atšķiras, jo notiek ļoti dažādos vecuma posmos. Ir taču skaidrs, ka bērna psihe 1 – 3 gadu vecumā un 6 – 7 gadu vecumā ir atšķirīgās attīstības stadijās. Atšķirība ir  milzīga. Turklāt bērna spēja vieglāk vai grūtāk uzsākt skolas gaitas ir atkarīga no viņa iedzimtā temperamenta un rakstura (horoskopa un karmas), nevis no tā, vai viņš iepriekš ir piedzīvojis b/d gaitas. B/d adaptācijas posma sāpīgā pieredze var pat traucēt uzsākt skolas gaitas.

Bērnudārza vide ir pretdabiska, un tāpēc bērni, kas sākuši iet bērnudārzā, strauji maina uzvedību. Viņu uzvedība acīm redzami atšķiras no to bērnu uzvedības, kas b/d nav gājuši un neiet. To ļoti uzskatāmi var novērot bērnu laukumiņos, kur satiekas atšķirīgā vidē augoši bērni. Bērnudārza pamatprincips ir tāds: ja ne tu, tad tevi. Bērns nonāk kaujas laukā. Un šī kauja ir fiziska. Bērnudārzā kautrīgos bērnus iedrošina aizstāvēt sevi ar kulakiem, bet tos bērnus, kas iet ar elkoņiem pa priekšu, slavē – tie dzīvē daudz sasniegšot. Reizi pa reizei agresīvākos pieklusina, apsauc, bet ir skaidrs, ka šāda metode iedarbojas īslaicīgi. Bērnudārza bērni nav raduši komunicēt verbāli, bet tikai fiziski. Līdz ar to viņi iemācās to, ka izcīnīt vietu zem Saules var tikai ar fizisku spēku. Šķiet, ka verbāla sarunāšana, kompromisa sasniegšana, vienkārši saruna ar otru ir saskarsmes iemaņas, kuras bērnudārzā neiemāca. To var izdarīt, ja visu dienu sekotu līdzi katra bērna gaitām. Taču neviena auklīte pat pie labākās gribas to nespēj grupiņā, kurā ir tik daudz bērnu. Tas ir paradokss: vecāku būtiskākais iemesls, kāpēc bērnu atdod bērnudārzā, bijis sociālo iemaņu apgūšana, bet rezultāts ir pretējs. Pāris desmiti vienaudži sanākuši vienā telpā, un visi kā viens mācās saskarsmes iemaņas, taču iztrūkst uzvedības koordinēšana – pieaugušais spēj tikai aizrādīt, nevis iejaukties un paskaidrot. Aizrādīšana bez paskaidrošanas ir neefektīva. Bērnudārzā nav laika iedziļināties situācijā. Var teikt, ka bērni tiek atstāti savā vaļā. Ieslēdzas izdzīvošanas instinkts, un cilvēciska saskarsme pārtop mežonīgi dzīvnieciskā cīņā. Uzvar tas, kuram lielāks spēks un nekaunība, nevis intelekts un domāšana. Intelektuāli un garīgi attīstīts cilvēks fizisku konfliktu izvēlēsies tikai kā pēdējo iespēju un tikai tad, ja apdraudēta paša vai kāda cita dzīvību. Bērns pārsvarā redz to, kā bērnudārzā bērni savā starpā cīnās. Kā lai bērns izaug iejūtīgs pret citiem, ar cieņu pret sevi un apkārtējiem?

Pazīstu daudzus bērnus, kuri ne dienu nav pavadījuši bērnudārzā, un nevienam no viņiem nav novērojama asa reakcija uz situāciju, ietiepšanās vai cita bērna fiziska iespaidošana. Vardarbība šiem bērniem ir nepieņemama, un uz to viņi visbiežāk reaģē aizejot jeb ignorējot. Aiziešana kļūdaini tiek interpretēta kā nespēja sevi aizstāvēt, bet patiesībā tā ir izvēle neiesaistīties konfliktā, un šo izvēli izdara brīva personība.

Nezinu nevienu pieaugušo, kurš savulaik gājis bērnudārzā un atceras šo laiku kā labāko, kas ar viņu bērnībā noticis. Pat, ja kāds atzīstas, ka viņam paticis bērnudārzā, tik un tā atmiņā iespiedusies arī doma: “Kad man atnāks pakaļ?” un “Vai man atnāks pakaļ?” Vienmēr klātesošas bijušas ilgas pēc vecākiem, pēc mājām, pēc tā, kaut ātrāk pienāktu vakars un atkal varētu satikt savu ģimeni. Pamestības un vienaldzības izjūta ir iznīcinoša. Pat tādas negatīvas emocijas kā dusmas un bailes nav tik iznīcinošas. Pamestība un vienaldzība ļoti iedragā bērna psihi. Vēlāk, kad pienāk pusaudžu vecums, vecāki sūdzas, ka bērni vairs neciena vecākus un ignorē viņu teikto. Tad seko vizītes pie psihologa vai pat pie psihiatra (bieži pret paša pusaudža gribu).

Vēl viens iemesls, kāpēc vēdisks bērnudārzs nav iespējams, ir tāds, ka bērnam jaunu iemaņu un zināšanu apguvei ir nepieciešams justies droši un bez stresa. Bērni apgūst jaunas iemaņas tikai tad, kad viņi jūtas brīvi. Vislabāk to iespējams nodrošināt mājas vidē līdzās sev tuviem cilvēkiem. Jebkura cita vide bērnu uztrauc un izraisa stresu (paceļ vāta došu) – vai nu pozitīvu, vai negatīvu. Abos variantos bērnam ir stress, bet šādos apstākļos viņš nevar apgūt ne burtus, ne ciparus. Zinu vairākus bērnus, kuri apmeklējuši bērnudārzu, tomēr lasīt un rakstīt iemācījušies mājās. Turklāt nespēju iedomāties, ko tādu varētu iemācīt bērnudārzā, ko vecāki paši nevarētu iemācīt savam bērnam? Bērns varbūt neklausa vecākus un negrib sēdēt pie galda un mācīties, taču arī tas ir pretdabiski. Sveša cilvēka klātbūtnē, protams, bērns ir savaldīgāks, bet izglītošana notiek piespiedu kārtā. Saskaņā ar vēdām tāda izglītošana pirms kaula zobu nākšanas tiek uzkratīta par pretdabisku. Bērns iemācās lasīt un rakstīt ar rotaļu ikdienas situāciju palīdzību, ja vien viņam ir šāda iespēja. Bērns ir jāņem līdzi, kur vien ir iespējams, – uz banku, uz pastu, uz citām iestādēm -, lai viņš redz, kā viss notiek reālajā pasaulē, kā vecāki risina konflikta situācijas, kā komunicē ar svešiem un  tuviem cilvēkiem. Kad lai bērns iegūst reālās pasaules pieredzi, ja tiek aizvests uz bērnudārzu septiņos rītā un izņemts no tā septiņos vakarā? Turklāt bērnudārza vidē bērnam nav iespējams apgūt tik daudz iemaņu, kā atrodoties sabiedrībā, kurā ir bērni dažādos vecumos. Ko gan spēj viens otram iemācīt bērni, kuri ir vienā attīstības līmenī? Vecāku arguments, ka bērnam “ir jākomunicē ar vienaudžiem”, drīzāk būtu jāattiecina uz pusaudžu vecumu, kad bērns jau ir vairāk vai mazāk apguvis saskarsmes iemaņas. Ja satiekas divi vienaudži bez saskarsmes iemaņām, tad seko savstarpēji konflikti par mantām un pārdzīvojumi.

Bērnudārzos ir režīms – visi bērni visu dara vienā laikā: ēd, iet gulēt diendusu, tiek likti uz podiņa, rotaļājas. Ja, piemēram, bērns ir aizrāvies ar kādu spēli, bet ir pienācis laiks visiem darīt kaut ko citu, tad nodarbe tiek pārtraukta. Bērna izziņas process tiek pārrauts. Savukārt, citos brīžos audzinātājas tieši vēlas ieinteresēt bērnu rotaļāties, jo tam ir pienācis laiks, taču neizdodas. Seko pedagoga secinājums par bērna šķietamu nespēju koncentrēties. Bērniem dienas laikā spēja koncentrēties un ar kaut ko aizrauties ir ļoti mainīga, un katram iekšējais ritms var būt atšķirīgs un nesakrist ar dienas grafiku.

Un vēl. Vai pieaugušajiem katru dienu ēstgriba ir vienāda, rodas vienā un tajā pašā laikā, saglabājas vienā un tajā pašā daudzumā? Arī vajadzība gulēt diendusu katram bērnam var būt atšķirīga un atšķirīgos laikos. Šī nepieciešamība, bērnam augot, mainās, tāpat arī laiks, kad tieši viņam gribas nosnausties. Diendusas ilgums arī katram ir individuāls: vienam pietiek ar stundu, bet citam vajag trīs stundas. Bet, tas nav iespējams, jo ir taču grafiks! Un mēs tikai brīnāmies, kāpēc mūsdienu bērni ir tik trauksmaini un nespējīgi sakoncentrēties.

Vēdas iesaka bērnus līdz 5 gadu vecumam nevest uz apmācībām iestādēs, jo bērna psihe ir vērsta uz brīvām rotaļām bez uzdevuma.  Bet sēdēšana pie galda ierobežotā telpā un dažādu norādījumu izpildīšana visiem kopā pēc komandas (visi vienlaicīgi ēd, visi vienlaicīgi zīmē, vienlaicīgi iet ārā utt.) rada bērnā stresu, emocionālus pārdzīvojumus un no ved pie slimībām. Līdz 5 gadu vecumam bērnam ir pastiprināti vajadzīgs atbalsts no vecākiem, ģimenes un savu tuvinieku loka. Turklāt bērnu salīdzināšana (piemēram, sakot: “Re, Maijiņa jau zīmējumu pabeidza, tev arī jāpabeidz!”) iedragā vārīgo bērna prātu. Bērnu šajā vecumā salīdzināšana ar citiem nemotivē, bet gan demotivē un rada mazvērtības izjūtu, kas kavē bērna attīstību un apdraud viņa izveidošanos par konkurētspējīgu personību nākotnē. Vērtēšanu un salīdzināšanu mēdz izmantot bērna motivēšanas nolūkos, bet rezultāts ir pretējs.

Vispārējās izglītības sistēma, sākot ar bērnudārziem un beidzot ar augstskolām, ir orientēta uz ekstravertas personības īpašību izkopšanu – strādāšanu komandā, runāšanu publikas priekšā, pašreklāmu, cīņu par atrašanos uzmanības centrā, konfrontēšanu. Savukārt, introvertas personības ir labāki klausītāji nekā runātāji, viņi labprātāk rada jaunas lietas, nekā ir vienkārši izpildītāji, drīzāk strādā vienatnē un klusumā, nevis barā. Introvertie drīzāk izvairīsies no konflikta un aizies, viņi nemetīsies cīņā, bet labprātāk izvēlēsies diplomātisku situācijas risinājumu. Introvertās personības dēvē par “klusajiem ūdeņiem”, un introvertu īpašību izpausmes  – tādas kā nespēja nodeklamēt dzejoli, nespēja aizstāvēt sevi, nespēja darboties grupā, sapņaina skatīšanas ārā pa logu – bērnudārzā un skolā zināmā mērā tiek uzskatītas par negatīvām un labojamām. Introverto cilvēki ir vairāk, nekā mēs varētu domāt.  Izglītības sistēmā un sabiedrībā kopumā vairāk slavē ekstravertu īpašības: komunikabilitāti, līderību, spēju brīvi runāt un uzstāties. Savukārt introvertos mēģina “izlabot”, līdzīgi kā agrāk laboja kreiļus. Introversija nav izlabojama, bet mēģinājumi to izlabot var negatīvi ietekmēt personības attīstību nākotnē un novest līdz pat tādām problēmām kā disleksija un runas defekti. Tomēr labākie izgudrotāji, zinātnieki un veiksmīgākie biznesmeņi ir bijuši un ir introverti. Viņi rada jaunas idejas, jaunus biznesus, jaunas tehnoloģija sun jaunas darba vietas. Spēja izgudrot kaut ko jaunu un spēja izplānot biznesa stratēģiju, lai ideju vai jaunievedumu ieviestu dzīvē, arī ir introverts process. Arī mākslinieciskās izpausmes ir primāri interoverts process: spēja rakstīt dzeju, gleznot, komponēt utt. Introversija ir ārkārtīgi svarīga uzmanības koncentrācijas un internalizācijas procesā. Apziņa un uzmanība tiek vērsta “uz iekšu” (intro – iekšā; vertere – pagriezt [Lat.v.]), uz savām domām un iekšējo pasauli, un tas ir pamats veiksmīgai spējai meditēt (spējai uz dhjānu). Dabiski šī spēja piemīt visiem cilvēkiem, taču introvertiem no dabas padodas vieglāk. Šādi cilvēki vieglāk spēj sakoncentrēt domas un nomierināt prātu, līdz ar to arī būt veiksmīgāki apziņas attīstības un transformācijas ceļā un jogā. Apziņas transformācija ir galvenais dzīves uzdevums ikvienam cilvēkam, un tas pēc būtības ir introverts process. Ekstravertu īpašību kultivēšana un glorificēšana noved pie introvertu cilvēku nespējas realizēt savu potenciālu un kļūt par sabiedrības labuma nesējiem.

Visbeidzot, pievērsīsimies ēdināšanas jautājumam bērnudārzā. Ja arī tiek solīts, ka bērns saņems veģetāru uzturu, tad virtuves saimnieču izpratne par veģetāru ēdienu aprobežojas ar kartupeļu putru un kāpostu salātiem. Tēma par bērnu neēšanu bērnudārzā un skolā bija aktuāla jau tad, kad vēl pati gāju skolā. Nekas nav mainījies. Ēdnīcas ēdiens kā bija, tā ir palicis ar specifisko bezprānas garšu un bojā priekšstatu par ēšanu un produktu garšām. Nevaru nepadalīties ar kāda bērnudārza audzināšanas principu “pērli”: lai panāktu to, ka bērni ēd pasniegto ēdienu, viņi tiek sēdināti pēc principa “ēdājs” blakus “neēdājam”, un “ēdājam” tiek dotas tiesības apēst blakus sēdošā “neēdāja” porciju, ja viņš jau ir apēdis savējo, bet “neēdājs” savu neēd. Tāda, lūk, motivēšana notiek iestādē, kas tiek dēvēta par “pedagoģisku”.

Bērni nepiedzimst kā baltas lapas, viņiem jau ir sava karma, kas viņus „atvedusi“ pie vecākiem, kuri izvēlas bērnu audzināt tieši tā un ne citādāk. Daudzas izvēles tiek izdarītas automātiski – tikai tāpēc, ka tā dara vairākums. Esmu novērojusi, ka jautājumos par bērniem lēmumi ļoti reti tiek kritiski izvērtēti, bet notiek instinktīva sekošana „baram“. Piemēram, ja lielākajai daļai ir krokši, tad visiem tādus vajag.  Bet bērniem katram ir sava karma, tāpēc nevar runāt par adekvātu aprūpi, kas vienlīdz labi derētu visiem. Jo katrs saskaņā ar karmu saņem tādu aprūpi, kādu ir pelnījis, un tā viņam ir vislabākā, lai arī kāda tā būtu. Zinu, ka, aprūpējot bērnu, māmiņa reizēm var justies sasaistīta vai ierobežota, nogurusi vai spēku izsīkumā. Bet pēc savas un arī citu mammu pieredzes varu teikt, ka tāda sajūta rodas tad, ja ar bērnu dodas tikai un vienīgi uz bērnu laukumiņiem un citām tikai bērniem paredzētām vietām. Lai nerastos sajūta, ka bērns traucē vai ierobežo, viņu vajag ņemt līdzi visur, kur vien iespējams. Latvijas sabiedrībā vairāk nekā citur esmu izjutusi nepatiku pret bērniem kafejnīcās un restorānos, tāpat arī bankās un valsts iestādēs. Arī mammas pašas ļoti nervozē, baidoties, ka bērns varētu ieraudāties sabiedriskā vietā un viņa izpelnīsies nosodošus skatieniem, tāpēc labāk izvēlas kopā ar bērnu vispār nekur neiet. Jāpiebilst, ka situācija kopumā pamazām uzlabojas, ja salīdzina ar laiku pirms trijiem gadiem. Tagad pat valsts iestādēs ir parādījušies bērnu stūrīši. Tomēr kopumā šis ir jautājums par mammu uzdrīkstēšanos un pat atbildību dzīvot dzīvi kopā ar bērnu kā ar sabiedroto, nevis “piekabi”. Tas ir arī normāli, ka reizēm māmiņām ir vajadzīgs laiks sev, kaut vai lai aizietu pie manikīra vai apmeklētu koncertu, bet šādi gadījumi ir drīzāk izņēmums, nevis regularitāte, tāpēc bērns tos spēj labāk pieņemt.

Par pilnīgi nepamatotu uzskatu arī stereotipu, ka mammas, kas “sēž mājās”, nedara neko citu, kā tikai aprūpē bērnu, jo viņas taču neiet uz darbu. Patiesībā šādas “mājās sēdošās” mammas nemaz mājās nesēž, bet mēdz aktīvi iesaistīties gan sabiedriskās, gan profesionālās norisēs, ja vien viņām ir pietiekama motivācija un izdomas spējas, kā realizēt savas idejas un mērķus, esot kopā ar bērnu bez aukles vai bērnudārza palīdzības. Bērni mēdz doties mammām līdzi visur, kur vien pašiem bērniem tas nekaitē. Protams, uz skaļu rokmūzikas koncertu vai hokeja spēli zīdaini nevajadzētu vest, bet, kāpēc gan neņemt bērnu līdzi uz vietām, kur viņš ir spējīgs adekvāti iekļauties vai vismaz neapnikt sev un citiem? Situācija ir uzlabojusies, tomēr gadās, ka vēl joprojām neiecietīgi skatās uz mammu, kas atnākusi uz kafejnīcu vai restorānu kopā ar bērniem. Tas, ka bērns tiek uzskatīts kā traucēklis – traucēklis mammai viņas dzīves mērķu realizācijā, traucēklis koncertu skatītājiem, kafejnīcu un restorānu apmeklētājiem, traucēklis vecāku intīmai dzīvei – ir sabiedrības problēma kopumā. Taču patiesībā bērnus par traucēkļiem padara vecāku nespēja sadalīt prioritātes attiecīgos dzīves posmos un neprasme saplānot laiku. Ja bērns jūtas kā traucēklis pieaugušo pasaulē, tas negatīvi ietekmē viņa pašapziņu.

Vēl viens iemesls, kāpēc vecāki izvēlas bērnu vest uz bērnudārzu, ir tāds, ka mamma vienkārši jūtas nogurusi vai “pazaudējusi sevi rūpēs par bērnu”. Tā notiek, ja mamma uzskata, ka viņai bērns ir nemitīgi jāizklaidē – jāved tikai uz bērnu izklaides centriem, bērnu izrādēm, bērniem domātiem koncertiem un skoliņām. Skaidrs, ka šāds dzīvesveids var ātri apnikt. Tāpēc dzīve jādzīvo kopā ar bērnu, nevis bērnam. Dzīvošana bērnam izpaužas mammas vēlmē, lai bērnam viss izdodas, tāpēc viņa mēdz daudz ko darīt bērna vietā. Bērnam tiek laupīta dabiskā spēja spēlēties un rotaļāties, pētīt pasauli un eksperimentēt. Ja bērnam jau sākotnēji piedāvā attīstošas rotaļlietas, kas veicina patstāvīgu rotaļāšanos, nevis tikai izklaidējošas (tādas, kurām jāpiespiež podziņa, un manta iepīkstas vai ierunājas), tad šī dabiskā rotaļāšanās spēja ar laiku pilnveidojas un mammai nav ar bērnu visu laiku jāspēlējas, viņai pietiek laika gan ēdienu pagatavot, gan ieiet vannā, gan nodoties vaļaspriekam. Divu līdz divarpus gadu vecumā patstāvīgās rotaļāšanās spēja un uzmanības noturības laiks ir pietiekams, lai ar kādu līdzi paņemtu mīļmantu vai grāmatu bērnam būtu ko darīt „pieaugušo vietās“, kamēr mamma netraucēti pievērstos pieaugušo darīšanām vai sarunai. Ļoti svarīga ir vecāku pašu attieksme pret bērniem sabiedriskās vietās un viņu lomu ikdienā, tāpēc mammām jākļūst drošākām un jāaizstāv sava bērna tiesības būt par līdzvērtīgu sabiedrības locekli.  Augot mājas vidē, bērnam dabiski atrodas laiks gan kopīgām nodarbēm, gan arī laiks, kad viņš spēlējas pats. Ja bērni ir vairāki, tad vecākiem ir vieglāk, jo bērni rotaļājas kopā un izgudro arvien jaunas spēles. (Ko šādos brīžos dara mammas tajā brīdī? Raksta tādus garus rakstus kā šis. ☺)

Mammām patīk frāze: “Nevajag pazaudēt sevi rūpēs par bērnu,” bet tikpat svarīgi ir paturēt prātā arī medaļas otru pusi: “Nevajag pazaudēt bērnu rūpēs par sevi.” Sekas redzēsim vecumā, kad bērnam sāks mainīties piena zobi. Taču jāatceras, ka bērni nav vienādi. Ja bērns patiešām jau tagad visu laiku prasa uzmanību, tad, iespējams, viņš ir pārdzīvojis situāciju, kad mamma vajadzīgajā brīdī nav bijusi klāt, un viņam ir izveidojusies nedrošā piesaiste. Bērns baidās, ka mamma atkal varētu pazust, un viņam uzrodas pastāvīga nedrošības izjūta, kas izpaužas kā pārlieku liela pieķeršanās mammai, atkarība un patstāvības trūkums. Neizprazdami bērna uzvedības cēloņus, vecāki šādus bērnus pēc iespējas ātrāk vēlas atdot bērnudārzā. Vecāki vēlas, lai bērns bērnudārza vidē iemācītos patstāvību, neatkarību un kļūtu drošāks. Bet rezultāts biežāk ir pretējs. Bērns sāk slimot un destruktīvi uzvesties. Nedrošā piesaiste vēl vairāk pastiprinās. Tad vecāki ved bērnu pie psihologa. No psihologa pie psihiatra, pēc tam neirologa. Bet būtu jāsāk ar cēloni – ar vecāku attieksmi un bērna aprūpes modeļa maiņu. 

Savus bērnus nedodiet audzināt un pieskatīt tiem, kuri nemīl un nepazīst jūs pašus!

Uzdrošinieties nedarīt kā vairākums!

Leave a Reply

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s